Katru gadu svinot Vasarsvētkus un atceroties notikumus vairāk nekā divus gadu tūkstošus senā pagātnē, no jauna atkal un atkal rodas pārdomas un vēlme uzdot jautājumu: kāpēc Dievam tas bija un ir svarīgi!!!
Kāpēc Dievam bija un ir nepieciešama Draudze?
Kāpēc Dievam bija un ir jāizlej Svētais Gars pār visu Kristus miesu, ikvienu ticīgo?
Kad Evaņģēlijos un Apustuļu darbos lasām par Svētā Gara apsolījumu un tā piepildīšanos Vasarsvētku dienā, varam ieraudzīt, ka tas bija un vēl arvien ir īpaši svarīgs Dieva Pestīšanas plāns visai cilvēcei ar misiju – Draudzes dzimšana, lai turpinātos Jēzus Kristus iesāktais Glābšanas darbs. Tas ir ar prātu neaptverams uzdevums un arī atbildība - pēc Kristus uzņemšanas Debesīs, būt Viņa darba turpinātājiem, Viņa miesai: rokām, kājām, acīm, ausīm, mīlošajai sirdij. Lai kā mums liktos, ka esam pietiekoši stipri, gudri, drosmīgi un mīloši, tas nekādi nav iespējams bez Svētā Gara līdzdarbības.
Kad Kristus saviem sekotājiem runāja par draudzi, Viņš domāja draudzi, ko veido visi ticīgie, neatkarīgi no konfesionālās piederības, rases, ādas krāsas un neatkarīgi pat no atšķirībām mācībās. Par locekli šajā neredzamajā vai universiālajā draudzē kļūst tad, ja patiesi nožēlo savus grēkus un pieņem Jēzu Kristu kā savu Glābēju un Kungu. Nav cita ceļa kā pievienoties šai Kristus sadraudzībai, kā tikai šis glābšanas process.
Kaut gan Viņš zināja, ka ticīgie apvienosies vietējās draudzēs un pat lielākās konfesijās, Viņa galvenais uzsvars bija uz cilvēka iekšējo, garīgo stāvokli. Kristus runāja par ticīgo cilvēku izveidoto garīgo miesu, par tādiem, kas ir aicināti, ir izvēlējušies atsaukties šim aicinājumam un ir nošķirti no grēka. To arī ietver Bībeles tekstā lietotais grieķu valodas vārds, kas apzīmē draudzi un baznīcu – ekklesia. Ir būtiski pievērst uzmanību šī grieķu vārda nozīmei, jo tas raksturo galveno draudzes nozīmi. Tas ir saliktenis no diviem vārdiem - no, iz, ārā + saukt. Tātad draudze ir ārā izsauktie.
Jau laikā pirms Kristus grieķu kultūrā plaši lietoja šo vārdu, lai raksturotu grupu, kurā darbojās nošķirtības princips no apkārtējiem, kam bija svarīgi noturēt sapulces kādā noteiktā vietā ārpus pilsētas. Kristietība jau pirmajā gadsimtā pārņēma gan nosaukumu, gan principu, lai apzīmētu draudzi. Šis grieķu valodas vārds arī atklāj draudzes galveno būtību – ārā izsauktie, sapulcēti kopībā, savienoti Kristū. Piederēt baznīcai, būt no kaut kā nošķirtam, izsauktam ārā, lai iekļautos citā veidojumā, iegūt citu piederību.
Ja reiz izsauktie, tātad ir Aicinātājs – Trīsvienīgais Dievs, kurš arī ir draudzes dibinātājs un atrodas tās centrā. Tas arī nosaka galveno draudzes atšķirību no citām organizācijām, kuru dibinātāji ir cilvēki pēc savas pašu gribas. Līdz ar to draudzes galvenā būtība ir Dieva sapulcinātie ļaudis, savienoti vienā organismā ar īpašu iekšējo kārtību, ko nosaka, strukturē Dievs – savienoti Kristus nopelnā.
Rakstos šo neredzamo draudzi ekklesia sauc arī par Kristus miesu. Tas ne tikai norāda uz to, kas ir draudze, bet rāda arī ļoti būtisku saikni, kura ticīgajiem, miesai, ir ar Kristu. Kā miesa mēs esam Viņa vadībā funkcionējoša un kalpojoša grupa. Tā nav tikai kāda organizācija, bet dzīvs organisms, kurā plūst Svētā Gara dzīvība, kura gan nāk no Kristus, gan ir Viņa vadīta, Kristus ir draudzes galva un visi jaunpiedzimušie ticīgie veido Viņa miesu – draudzi.
Raugoties uz kristīgo draudžu locekļiem, varam saredzēt, ka Dievs vienā kopībā mēģina apvienot tik ļoti dažādus cilvēkus gan pēc raksturiem, gan pēc Gara dāvanām. Šī Dieva veidotā daudzveidīgā vienotība arī ir tas radošais spēks, kas neļauj ļauties pašapmierinājumam, iestigt rutīnā, pieradumā, garlaicībā un apstāties izaugsmē. Jau Pāvils vēstulē korintiešiem runā par to, ka draudze ir kā viena miesa ar daudziem tās locekļiem. Līdzīgi kā mūsu ķermenī, arī draudzē ir dažādi tās locekļi, katrs ar savu mērķi un uzdevumu. Ir svarīgi katram apzināties savu funkciju un lietot savas Svētā Gara dāvanas, lai kopā ar pārējiem „miesas locekļiem” piepildītu Dieva uzticēto.
Protams, ka draudzes iekšienē vienmēr paliek vēlme veidot grupas ar vienādi domājošajiem, savējiem, nepieņemot un izraidot citādi domājošos. Pieņemt tikai vienādo vai līdzīgo, tā ir kritušā cilvēka grēka izpausme. Cīņa pret atšķirīgi domājošo, ir galvenais iemesls, kāpēc viens kristietis ir izvēlējies karot ar citu kristieti ne tikai universālajā baznīcā un tālā vēsturē, bet šī cīņa ļoti bieži notiek arī tagad mūsu vietējās draudzēs.
Lai, neskatoties uz dažādiem cilvēku raksturiem, dzīves pieredzes, viedokļiem un daudzām citām atšķirībām, draudze kā vienots organisms spētu pastāvēt, attīstīties un piepildīt savu misiju, ļoti, ļoti ir nepieciešams Svētais Gars, kas kā līme satur kopā visu ķermeni, kā saites, kas liek visam ķermenim kustēties saskaņoti. Tas ir šis Svētā Gara auglis, kam no paša jaunpiedzimšanas brīža ir jāaug un jākļūst arvien vairāk redzamam katra kristieša dzīvē. Šis ir tik ļoti svarīgais svēttapšanas process - pieaugšana visas dzīves laikā, jo mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, ticība, lēnprātība un savaldība nekad nevar būt par daudz. Pēc tā ir nepārtraukti jātiecas vairāk un vairāk. Ne tikai jāilgojas, bet ikvienam jāpieliek savas pūles un jālūdz Svētā Gara palīdzība, lai kopīgi pieaugtu Kristus līdzībā un visi kopā piepildītu to draudzes misiju – Glābšanas plānu, kas mums ir uzticēta.
Ikviens, kurš sevi sauc par kristieti un ir slēdzis kristībā derību ar Dievu, ir apsolījis arī uzticīgi kalpot Viņam un būt daļai no lielā Pestīšanas plāna. Katrs draudzes loceklis ir Dieva tauta, dārgi atpirktie no grēka varas, kuram katram ir sava noteikta vieta un uzdevums Dieva lielajā plānā. Neviens nevar aizbildināties, ka nav pietiekami svēts, gudrs vai ir nemākulīgs, jo Dievs tieši caur kalpošanām, kurās iesaistāmies, vada mūs svēttapšanas procesā, caur ko mēs pieaugam un kļūstam pilnīgāki. Arī Svētā Gara dāvanas visbiežāk sevī atklājam tikai tad, kad nevis esam tikai vērotāji, bet, atmetot savas šaubas, nedrošību un iekšējās bailes, kļūstam par kalpotājiem, patiesiem Jēzus sekotājiem.
Kristus mīlestībā,
Mācītāja Zinta Dzintara
