“Jūs neesat aizmirsti”
Apvienotās Metodistu baznīcas bīskapi Ukrainā starp karu un cerību
Gaisa trauksmes sirēnas pāršķeļ ikdienas dzīves skaņas. Mobilajos tālruņos iedegas brīdinājuma lietotne, aicinot cilvēkus meklēt patvērumu. Ukrainā tas ir kļuvis par ikdienas rutīnu. Taču trim Eiropas Apvienotās Metodistu baznīcas bīskapiem, kuri marta beigās apmeklēja Rietumukrainu, tas bija skarbs atgādinājums, ka karš nav abstrakts virsraksts, bet dzīva realitāte.
No 2026. gada 26. līdz 30. martam bīskapi Stefans Cērhers (Centrālā un Dienvideiropa), Verners Filips (Vācija) un Knuts Refsdāls (Ziemeļeiropa un Ukraina) devās uz Transkarpatiju un Ļvovu. Viņu mērķis bija vienkāršs, bet dziļš: būt līdzās Apvienotās Metodistu baznīcas draudzēm un kara dēļ pārvietotajiem cilvēkiem, un skaidri paust vienu vēstījumu — jūs neesat vieni, jūs neesat aizmirsti.
Klātbūtnei ir nozīme
Pats apmeklējums bija apzināts solidaritātes žests. Lai gan Apvienotās Metodistu draudzes visā Eiropā kopš kara sākuma ir atbalstījušas Ukrainu — ar humāno palīdzību, lūgšanām un bēgļu uzņemšanu — šis ceļojums bija par klātbūtni. “Ja mēs visi trīs dodamies kopā, tas ir spēcīgs signāls,” atcerējās bīskaps Cērhers, runājot par lēmumu ceļot kā vienotai grupai.
Bīskapa Cērhera episkopālais apgabals ietver arī Apvienotās Metodistu baznīcu Polijā, Čehijā, Ungārijā un Rumānijā. “Kopš kara sākuma šajās valstīs metodisti ir gan pavadījuši bēgļus, gan atbalstījuši darbu Ukrainā ar humānās palīdzības sūtījumiem.”
Bīskapam Filipam un Cērheram šis bija pirmais apmeklējums Ukrainā; bīskapam Refsdālam — jau trešais. Tomēr visiem trim pieredze bija dziļi aizkustinoša. “Ir atšķirība starp ziņu lasīšanu katru dienu un atrašanos šeit,” sacīja Filips. Uz vietas karš vairs nav skaitļi un kartes — tie ir cilvēku sejas, vārdi un stāsti.
“Vienmēr ir labi būt Ukrainā, jo īpaši, lai satiktu visus brīnišķīgos cilvēkus šeit, bet jo vairāk laika es šeit pavadu, jo traģiskāka kļūst doma par šo briesmīgo un bezjēdzīgo karu, kas iznīcina tik daudzu cilvēku dzīves un nākotni,” sacīja Refsdāls.
Kopienas zem spiediena — un augošas
Užhorodā, Transkarpatijas pilsētā pie ES robežas, kara sekas ir redzamas visur. Iedzīvotāju skaits gandrīz dubultojies, jo iekšzemē pārvietotie cilvēki meklē drošību no valsts austrumiem un dienvidiem. Cenas kāpj, pilsēta ir pārpildīta, resursi saspringti, taču vienlaikus rodas jaunas kopienas formas.
Viena no tām ir Apvienotās Metodistu baznīcas pārraudzītais jauniešu centrs “Lighthouse” (“Bāka”). Šeit pulcējas jaunieši no visas Ukrainas — daudzi ar traumām un nedrošību, bet arī ar izturību. Bīskapi redzēja, cik būtiskas ir šādas vietas: telpas, kur var augt uzticēšanās, kur jaunieši var runāt, smieties un atgūt normālitātes sajūtu.
Užhorodā un apkārtnē baznīca uztur divus patversmes centrus iekšzemē pārvietotajiem cilvēkiem. Īpaši aizkustinoša bija tikšanās ar vienas patversmes iemītniekiem. “Kāda sieviete teica: ‘Tas, ka metodisti ir šeit un dod mums iespēju palikt, man ir pierādījums, ka Dievs eksistē,’” stāsta Stefans Cērhers. Lielākajai daļai bēgļu iepriekš nebija bijis nekādu kontaktu ar baznīcu — un noteikti ne ar Apvienotās Metodistu baznīcu. “Un šeit viņi piedzīvo, ka metodisti iet viņiem līdzās. Viņi rūpējas, lai mums nekā netrūktu. Šī aktīvā mīlestība atstāj ļoti spēcīgu iespaidu.”
Atkal un atkal draudzes locekļi un bēgļi uzsvēra, cik daudz viņiem nozīmē šis apmeklējums. Ne tāpēc, ka bīskapi atveda risinājumus karam, bet tāpēc, ka viņi atbrauca klausīties. Viņu klātbūtne pati par sevi bija iedrošinājums.
Ļvova: kur karam ir vārdi un sejas
Ļvovā karš šķiet gan tāls, gan sāpīgi tuvs. Kafejnīcas ir atvērtas, ielas rosīgas — taču rētas ir redzamas. Apmeklējums militārajā kapsētā atstāja dziļu iespaidu. Rindās sakārtotie kapu krusti nes jaunu vīriešu vārdus — daudzi no viņiem bija vīri un tēvi.
Bīskapam Refsdālam Ļvovas kapsēta bija īpaši aizkustinoša. “Bija sāpīgi redzēt tik daudzu vīriešu un sieviešu kapus — un zināt, ka tie ir tikai šī reģiona kritušie.” Bīskapam Filipam šis bija brīdis, kad kara brutalitāte kļuva patiesi taustāma: “Kad tie vairs nav tikai skaitļi, bet vārdi un sejas, karš kļūst reāls.”
“Šeit karš kļūst personisks,” sacīja Filips. “Tie nav statistikas dati. Tie ir cilvēki, kuru ģimenes stāv tepat.”
Apvienotās Metodistu baznīca, tāpat kā sabiedrība kopumā, darbojas pastāvīgā ārkārtas režīmā. Tomēr draudzes turpina dievkalpojumus, organizē palīdzību, atver patversmes un pavada sērojošos. Kopā ar apgabala superintendantu Oļegu Starodubecu un viņa sievu Jūliju bīskapi sastapa baznīcu, kas skaitliski ir maza, bet dziļi uzticīga — kalpojot ar praktisku mīlestību un nelokāmu ticību.
Mazie žesti, īsta cerība
No šī ceļojuma visspilgtāk atmiņā paliek nevis lielas ceremonijas, bet mazi mirkļi: kopīga lūgšana, smaids jauniešu centrā, galds, pie kura bēgļi uzmanīgi stāsta savus stāstus. Šie žesti, bīskapi vienojās, nes sevī paliekošu spēku. Tie iemieso cerību, kas nav naiva, bet balstīta rīcībā.
Apmeklējums neizdzēsa bailes vai ciešanas. Sirēnas joprojām skanēja. Karš neapstājās. Taču kļuva taustāma cita realitāte — globālās baznīcas dziļā saikne un spēks, kas rodas, kad cilvēki stāv kopā.
Atgriežoties mājās, bīskapi nesa sev līdzi atjaunotu atbildību: turpināt stāstīt šos stāstus, turpināt atbalstu un atgādināt plašākajai Eiropas baznīcai, ka Ukrainas metodistu kopienas joprojām ir tur — uzticīgas, ievainotas un cerības pilnas.
“Esmu dziļi aizkustināts un iespaidojies par to, kā mūsu baznīca Ukrainā reaģē šajā kara laikā,” sacīja Refsdāls. “Neskatoties uz ārkārtīgi sarežģītajiem apstākļiem, baznīca turpina uzturēt spēcīgu un uzticīgu kalpošanu. Tās ieguldījums valstī un cilvēkos šīs krīzes laikā ir daudz lielāks, nekā varētu spriest pēc tās locekļu skaita.”
Un bīskapu vēstījums skan abos virzienos: pat kara laikā cerība pastāv. Un neviens nestāv viens.
Šis teksts balstīts uz materiāliem, ko sarakstījuši Mihaels Leflers (www.emk.de) un Sigmārs Frīdrihs (www.emk-schweiz.ch), izmantots ar atļauju, tulkots no angļu valodas ar mākslīgā intelekta palīdzību.
Tēmas
#Bīskaps#UKRAINA
