Tomēr Dieva radītajā pasaulē, pēc Ādama un Ievas krišanas grēkā, esam spiesti dzīvot dzīvi, kura ved līkumos, augstumos un arī zemās ielejās.
Pienāk reizes, kad padošanās vai aiziešana šķiet vispiemērotākais rīcības variants. Jo “gan jau citur būs labāk”. Pat reizēs, kad šķiet, ka sekojam Dieva aicinājumam, esot tur, kur Dievs mūs ir ielicis, esot tajā laikā, kurā Dievs mūs ir ielicis, gribas doties prom. Cik gan tas ir cilvēcīgi!
Domājot par Trīsvienīgu Dievu, pavisam viegli aizmirstas - arī Kristus bija pilnīgs cilvēks, parādot cilvēcību arī Dievā. Vai Dievs padodas? Vai Dievs aizbēg, kad škiet, ka ir par grūtu? Kristum esot Ģetzemenes dārzā, īsi pirms viņš tika apcietināts, Jēzus lūdza: “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet man garām! Tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu!” (Mt.ev.26:39b)
Dieva plāni un arī Dieva aicinājumi cilvēkam ne vienmēr ir pa prātam. Mēs mēdzam lūgt Dievu, lai Viņš izmaina lietas mums par labu, un aizmirstam, ka ticība no mums prasa, lai esam paklausīgi, pazemībā un mīlestībā. Jēzus lūdza, zinot savu aicinājumu uz zemes, pavisam cilvēcīgi - Kristum gribējās, lai biķeris iet garām. Padoties? Aizbēgt? Jā, gluži tik cilvēcīgi.
Bet kāda ir atšķirība starp Kristu un cilvēku? Kristus palika savam aicinājumam (paņemt uz sevi mūsu grēkus, lai cilvēks varētu atjaunot savas attiecības ar Dievu) uzticīgs līdz galam. Kristus nepretojās, kad Viņu apcietināja, apsūdzēja, pazemoja un sita krustā. Cilvēks, dzīvojot Dieva aicinājumā, mēdz padoties un aizbēgt. Visbiežāk tādēļ, ka paliek par grūtu vai īsti nav tas, ko esam gribējuši - realitāte nesaskan ar cilvēka ilūziju vai iztēli. Vai, kad šķiet, ka esam Dieva atstāti, jo nevaram Viņu kādā mirklī sajust, sadzirdēt, piedzīvot kā ierasts. Arī Kristus piedzīvoja šo cilvēcīgo vientulības sajūtu, pat saucot: “Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis!” (Mt.ev.27:46b). Šo Kristus sauca uz Dievu īsi pirms savas nāves pie krusta.
Dievs nebija Kristu atstājis.
Vai cilvēkam ir pa spēkam palikt uzticīgam Dievam līdz galam? Tajā vietā un laikā, kurā mēs katrs esam ielikti? Cilvēcīgi - bēgam kā Jona, meklējam atrunas kā Mozus, noliedzam Kristu kā Pēteris. Aizmirstam, kā Kristus, atdot visu Dieva rokās, apstākļos un laika ritējumā.
“Paļaujies uz Kungu no visas sirds” (Sak.3:5a)
Dievs mums ir devis izvēles iespējas, tajā skaitā izvēli padoties un bēgt. Taču nereti aizmirstam, ka mūsu, Kristus sekotāju, mērķis ir sekot Kristum un Viņa piemēram. Kristus nebēga. Kristus nepadevās. Kristus paļāvās un uzticējās Dievam, nesteidzinot notikumus. Un Kristus palika uzticīgs līdz galam, apsolot būt pie mums, cilvēkiem, ik dienas (Mt.ev.28:20b).
Gavēņa laiks ir īpašs laiks, kad mūsu domas slīd pretī Lielās Piektdienas un Lieldienu notikumiem. Laiks, kad varam izrauties no ikdienas skrējiena, lai iegūtu spēkus nepadoties un neaiziet prom, sakārtot un vairāk pievērsties attiecībām ar Dievu. Kaut uz mirkli gavējot atturēties no pasaules kārdinājumiem, lai tuvotos Dievam caur Kristu un Svētā Gara spēkā.
Lai mums katram izdodas izturēt līdz galam mūsu aicinājumos. Gluži kā Kristus, paļaujoties uz Tēvu, Viņa prātam notiekot.
